tulkam patīkama atmosfēra

Darbs “Tulkošanas nabadzība un spožums”

H. Ortega I Gasets paužot savu viedokli diskusijās ar laikabiedriem atklājis svarīgas atziņas un nonācis pie vairākiem nozīmīgiem secinājumiem. „Tulkošanas nabadzība un spožums” ir darbs, kurš sadalīts pa nodaļām, tomēr katrā no šīm daļām ir pausta autora attieksme pret kārtību, kura valda tulku starpā.

Pirmā nodaļa ir „Nabadzība”. Lasot šo nodaļu es nokļuvu pie secinājuma, kurš apstiprina arī autora domas – tulkotā darba jēgu lasītājs bieži vien neuztver tā kā autors to ir domājis. Līdzīgi ir arī ar dokumentu tulkošanu. Tas liecina par nepilnību tulkojot. Visbiežāk darbos pausts kāds svarīgs zemteksts vai atziņa, bet iztulkots šis darbs zaudē savu būtību. Lai izprastu darba oriģinālu, tas, protams, ir jāiztulko sev saprotamā valodā, bet tiklīdz tulks saskaras ar darbā apslēptu dziļu domu, rodas jautājums – kā iztulkot pareizi, lai nemainītos nozīme paustajai idejai. Šis secinājums noved pie nākošās galējības, kuras pamatā ir gramatikas, lingvistikas un leksikas atšķirība pasaules valodās. Veidojoties valodai tiek izveidota arī tās gramatika, vārdu nozīme, sinonīmi, antonīmi, galu galā tās izpratne. Kopumā tas liecina par to, ka valodu atšķirība ir pieļaujama, tomēr tulkam tas ir jauns pārbaudījums.

Otrās nodaļas nosaukums liecina par H. Ortegas I Gaseta domām tulkošanas izpratnē. Tās nosaukums ir „Divi utopismi”. Autors uzskata, ka divu cilvēku saruna atklāj parādību, kad „runātāja personība pakāpeniski dubultojas”. Dialogs ir saruna starp diviem vienādi, līdzīgi vai pilnīgi atšķirīgi domājošiem cilvēkiem, tomēr tā pamatā ir savu domu izteikšana un viedokļa izklāstīšana. Man ir jāpiekrīt, ka sarunas laikā izveidojas tāda kā neredzama saikne starp cilvēkiem, jo tās laikā notiek domu apmaiņa, tomēr attiecinot H. Ortegas I Gaseta teikto par personības dubultošanos sarunas laikā, es piekrītu, ka „sarunājoties mēs dzīvojam sabiedriski”, bet „domājot paliekam vienatnē ar sevi”. Piemēram, sarunas laikā tiek atklāts tās temats, bet gaidot iespēju atbildēt uz sarunu biedra sacīto, mēs domās veidojam vārsmas, lai sniegtu atbildi. To var salīdzināt ar iekšējo monologu, tikai šādā gadījumā netiek risināta aktuāla problēma, kura skar tikai vienu cilvēku. Utopisma pamatā ir nerealizējama tagadnes pretrunu atrisināšanas ideja.

Tulkojot šīs problēmas atrisinājums tiek sniegts kā dabiskas realitātes uzlabošana, kas noved pie slikti tulkotiem darbiem. Pēc H. Ortegas I Gaseta domām, valodu atšķirības dēļ, tulkotāja darbs ir tikai aptuveni izpildāms, jo tulkojot pavēršas bezgalīgs iespēju lauks, kas vienmēr atļaus tulkojamo darbu uzlabot, pārspīlēt, pilnveidot, lai gan patiesībā nepastāv nepieciešamība veikt šādus uzlabojumus. Lai gan patiesībā, piekrītot H. Ortegas I Gaseta teiktajam, cilvēks, uzsverot tulkošanas neiespējamību, nesludina tās bezjēdzību, jo runāt dzimtajā valodā nebūt nav absurdi.