Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pie Latvijas „stūres” ir bijusi lielākā vai mazākā mērā kosmopolītiski un liberāli noskaņota varas elite. Partijas gan ir nākušas un gājušas, atspoguļojot vietējo un ārvalstu oligarhu varas cīņu, taču kopējā virzība ir palikusi nemainīga – Latvija neatlaidīgi ir tikusi veidota par liberālu, multikulturālu valsti. Par „valsti” to gan var saukt visai nosacīti – patiesībā Latvija ir izveidota vien par globālā, mulikulturālā „ciema” administratīvi teritoriālo vienību, kuras suverenitāte ir tikai fikcija tautas acu aizmālēšanai.
Latvija ir mainījusi arī savu seju. Ja pirms paaudzes Latviju apdzīvoja ap 1,4 miljoni latviešu, tad tagad tie ir vairs tikai nepilns miljons, pārējie jau vairākas desmitgades izklīduši kur kurais – cits uz Īriju, cits Lielbritāniju, cits ASV, cits vēl uz kādu tālu, svešu zemi. Tur tie ir iedzīvojušies, to bērni jau asimilējušies vietējā raibajā sabiedrībā, un tikai retais domā par atgriešanos dzimtenē, vēl mazāk ir to, kas spējuši saņemties un atgriezušies. Tiesa, tagad ekonomiskā situācija, salīdzinot ar pārējo Eiropu, ir daudzmaz izlīdzinājusies, taču – kas tad noturēs Latvieti pie tā dzimtās zemes? Un, kas vispār ir tāda „dzimtā zeme”? Vai vispār ir kāda nozīme tam, kur cilvēks dzimis, kādas asinis plūst viņa dzīslās? Jaunā dzīves filozofija dod viennozīmīgu atbildi – Nē! Un jau sen gudri „skolotāji” no Rietumiem vairākumu latviešu ir pievērsuši tieši šādai dzīves uztverei, pretēju uzskatu paudējus saukājot par „radikāļiem”, „rasistiem”, principā – atpalikušiem cilvēkiem. Ja cilvēks ir patriots, tad tikai globālās sabiedrības patriots, ja viņu interesē vēsture, tad tikai Eiropas un pasaules, jo atsevišķu tautu laiks ir pagājis, globalizācija ir nenovēršama. Vismaz tā tam, viņuprāt, būtu jābūt.
Bet Latvija nestāv tukša! Jau paaudzi atpakaļ augstākajos varas ešalonos tika pieņemts lēmums iztrūkstošo darbaspēku aizstāt ar „viesstrādniekiem”. No „viesiem” gan tie ātri pārvērtās par patstāvīgiem Latvijas iedzīvotājiem. Sākumā tie bija krievvalodīgie no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas, kuru kopskaits kopā ar Padomju laikos iebraukušajiem tagad jau Latvijā pārsniedz latviešu kopskaitu. Krievu valoda kā otra valsts valoda jau sen vairs nav diskusiju objekts – tā ir realitāte, kuras nepieciešamību apšauba tikai retais, jo galu galā – Latvija arī juridiski ir kļuvusi par divkopienu sabiedrību. Taču … ne uz ilgu laiku. Latvijā strauji veidojas trešā „kopiena” – otrā viesstrādnieku viļņa pārstāvji un viņu bērni no Turcijas, Ziemeļāfrikas valstīm, Indijas, Ķīnas un citām tuvākām un tālākām zemēm. Turku-kurdu, arābu, āfrikāņu, indiešu, ķīniešu un citu kopienu locekļu skaits aug ne pa gadiem, bet pa mēnešiem. Katru gadu Latvijā ierodas ap 20 tūkstoši dažādu „bēgļu” un vienkārši nekautrīgu ekonomisko migrantu, turklāt viņiem ar demogrāfiju viss ir kārtībā, atšķirībā no latviešiem, kuru ģimenes var „lepoties” ar vienu, maksimums diviem bērniem, ja vispār ģimenes tiek veidotas.