izvārīta ola

Es Latvijā (pārdomas)

„Ražota Latvijā”. Šāda frāze ir redzama portālā draugiem.lv zem manas bildes. Daudzi ir jautājuši – kāpēc tu to uzrakstīji? Jo lepojos, ka esmu dzimusi Latvijā. Jo lepojos, ka esmu latviete. Jo lepojos, ka runāju latviski.

Dzīvoju Latgalē. Tepat mācos, guļu un ēdu. Dejoju pie Rāznas ezera. Smejos un lietus laikā elpoju ūdens smaržu. Fotografēju klaiņojošos kaķus. Dziedu. Latgaliski.

Pārsvarā tomēr runāju latviski. Arī domāju. Bieži domāju skaļi un iesaku to arī citiem. Latgaliski runāju tikai ar vecmammu, dažiem klasesbiedriem. Kad strīdos, daru to latgaliski, jo nav lamuvārdu. Negribu piesārņot un graut valodas skaistumu. Latviešu valodā lamuvārdu vispār neesot, bet ir atrasta alternatīva – krievu mutvārdu daiļrade, kas tomēr ielaužas mūsu valodā un to posta mums nemanot. Ir jākopj sava valoda, jākopj savas tradīcijas.

Es nenosodīšu tos, kuri labākas dzīves meklējumos ir devušies uz ārzemēm, vienīgi gribētos, lai sirdīs viņi paliek uzticīgi Latvijai. Lai viņi ir latvieši. Lai viņi neaizmirst savu valodu.
Ceļojot, daudzi ir jautājuši no kurienes es esmu, jo ir iepatikusies latviešu valoda – tik melodiska. Tomēr izrunāt pat visvienkāršākos vārdus bija grūti.

Četras dienas biju Itālijā – pārstāvēju Latviju Starptautiskajās pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās. Šajās dienās secināju, ka latviešu valoda tomēr ir ļoti piņķerīga. Kad itāļu puisis Renē izdzirdēja manas komandas biedrenes vārdu – Līga, viņam pat mute palika vaļā. Izrunāt viņas vārdu viņš centās ilgi. Un tas neizdevās. Un tad mēs smējāmies.

Mana latgaliešu valoda ir visur. Lapu čaboņā, mirkļa maģijā un saulrietu smaržā. Un es lepojos ar to, ka runāju latgaliski! Man nav kauns Rīgā Stockmann veikalā sarunāties latgaliski. Mani nesamulsina rīdzinieku izbrīnītie skatieni, kad runāju latgaliski. Vairs tas mani neuztrauc. Un es smaidu līdz ausīm. Tā, lai vaigi plīst! Un kā Češīras kaķis skaļi murrāju turpat uz bruģa.
Reiz es samulsu, jo man veltīja dzejoli latgaliski. Un es atkal smaidīju, pat nosarku.

Bet pirms gada likās, ka latgaliešus uzskata par astoto pasaules brīnumu. Mūsu pašu galvaspilsētā ar pirkstiem pat rādīja: „Redz, nepareizi latvieši!” Jutāmies kā eksotiski tropu putni.

Daudzi nemaz nezina, ka Latgalē ir pašiem sava radio stacija – „Latgolis radeja”. Mani Rīgas radi atvērtām mutēm klausījās kā balss no radio saka: „Te tova radeja, pagrīz mani skaļok! Nu pagrīz! Pagrīzi? Paļdis!” (Te tavs radio, pagriez mani skaļāk! Nu pagriez! Pagriezi? Paldies!); „Ruļavoj ar miusim!” (Tusē ar mums!); „Latgola, rūkis augšā!” (Latgale, rokas augšā!).

Šodien peldējos. Noslēdzām sezonu ar peldi Rāznā un pilnu mugursomu kaimiņu dārzā čieptiem āboliem. Patiesībā ābolus večuks atļauj kaut ar ķerru vest prom, bet mēs tomēr sakām, ka ābolus čiepjam. Laikam bērnības ieradums – tad caur žoga apakšu līdām pēc lielajām aličām. Un kaut arī sīvās ogas savilka muti, spēlējām „Kazaki razboiņiki”.

Dzeru piparmētru tēju. Līmēšu uz pirkstiem plāksterus, kas visur ķersies. Rīt iešu uz pastu un latgaliski lūgšu ekstra lielo aploksni ar marku.

Aaa! Šogad pirmajā septembrī aptaujas anketā bija teikums: „Pēc pieciem gadiem es…” Kā turpināju es uzrakstīju: „Joprojām būšu latviete”.

Un tāpēc es ar sevi lepojos.