484.gadā p.m.ē pēc 14 gadus ilga ceļojuma skolotājs ar mācekļiem atgriezās Lu, pēc galvenā ministra Ji Kangzi uzaicinājuma. Ilgstošie klejojumi un vilšanās pārvaldes politikā bija atņēmuši vēlmi piedalīties valsts pārvaldē. Bija pierādījies, ka nav iespējams samazināt valsts politisko pārvaldi, balstoties uz rituālu sistēmu. Pēdējo savas dzīves daļu Konfūcijs pavada skolojot mācekļus un rediģējot “Pavasara un rudens hroniku”, “Dziesmu grāmatu”, “Dokumentu grāmatu” un citas senās klasiskās grāmatas , lai saglabātu intelektuālo un kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm.
Konfūcijs savāca un apkopoja tautasdziesmas, kas bija populāras Dzeltenās upes ielejas apkārtnē, Senās Ķīnas centrālajā daļā. Viņš sakārtoja dzejoļus trijās svarīgākajās kategorijās, kā tautas, karaliskajās un rituālu, tās apvienojot pirmajā zināmajā tautasdziesmu grāmatā, kas plašāk ir zināma kā “Dziesmu grāmatā”. Tā saglabā informāciju par sabiedrību un tās vērtībām Konfūcija dzīves laikā. Tās pirmais grāmatas dzejolis ir Guan Ju, kas ir viens no vecākajiem un tajā pašā laikā populārākajiem dzejoļiem. Par Konfūcija nozīmīgāko darbu, kuru viņš veicis vienatnē, tiek uzskatīta “Pavasara un Rudens hronika”, kurā ir aprakstīti notikumi Pavasara un Rudens periodā ( 700.g.p.m.ē. – 476.g.p.m.ē.) pirms Qin dinastijas, no kā radies šāds nosaukums. Šī ir visvecākā ķīniešu hronika, kurā reģistrēti svarīgi vēsturiski notikumi un īpašas astroloģiskas parādības Ķīnā. Viņš arī darbojās kā padomnieks vairākām amatpersonām, arī Ji Kangzi jautājumos, kas saistīti ar noziedzību un valsts pārvaldi. Pārdzīvojot dēla un dažu mācekļu zaudējumu, Konfūcijs nomira dabīgā nāvē 72 gadu vecumā. Tas ir arī maģisks skaitlis agrīnajā ķīniešu literatūrā. Viņš ir apbedīts Kong Lin kapsētā, kas atrodas Qufu vēsturiskās daļas Šaņdunas provincē.
Klīve savā grāmatā “Ticības ceļos”, Konfūciju raksturojot, raksta, ka : “Luņjai visumā attēlo Konfūciju ļoti cilvēciskā gaismā, piemēram, stāsta, kā viņš makšķerē, medī utt. Konfūcijs esot bijis viegli pieejams, bet nosvērts, cienīgs; vienkāršs, bet ne ciets; pieklājīgs, bet vienmēr juties brīvi. Viņš mācījies četras lietas: kiltūru (veņ), izturēšanos (morālo uzvedību), lojalitāti (pret draugiem) un uzticību (uzticamību). Par viņa reliģisko nostāju teikts: “Kad Konfūcijs upurēja saviem senčiem, viņam bija sajūta, ka senču gari tiešām ir klāt. Kad viņš upurēja citām garīgām būtnēm, viņš jutās, it kā tās tiešām būtu klāt. Viņš sacīja: “Ja es nepiedalos upurēšanā, tad tas ir tā, it kā es nemaz neupurētu”.