Ēdiens jau no sākta gala ir kalpojis kā dzīvības uzturētājs. Taču laika gaitā tam ir piedēvētas papildus nozīmes un ēdiena izmantošana atšķiras. Ēdiens var kalpot kā rituāla sastāvdaļa, un tas ir izmantots dažādos rituālos gan pagātnē, gan arī mūsdienās. Ēdiens var būt arī kā sastāvdaļa reciprocitātes procesā, kā arī, atkarībā no ēdiena veida, tas var būt gan veselības uzturētājs, gan arī tās apdraudētājs.
Raksts tapis sadarbībā ar konditoreju “Kūkas Gardas” (https://kukasgardas.lv/).
Dažāda vēsturiskā literatūra ir uzsvērusi ēdiena nozīmi rituālos. Tā, piemēram, senās ciltis ziedoja ēdienu mirušo gariem un dažādām dievībām, ticot, ka tādā veidā tie atmaksās ar labu. Ēdiens tika nests pie dažādiem tempļiem un pieminekļiem, un cilvēki to darīja regulāri, baidoties no garu soda. Arī kristietībā ēdienam ir liela nozīme, ko parāda glezna – Svētais vakarēdiens, kad Kristus, pirms sišanas krustā, pavadīja pēdējo maltīti kopā ar saviem mācekļiem. Ēdienu bieži izmanto reliģiskos rituālos, jo tiek uzskatīts, ka tas ir dzīvības spēks. Arī kristībās tiek dots maizes gabals un vīns, un šādi ēdiens tiek sasaistīts ar ticību un reliģiju.
Balansētā reciprocitāte nozīmē, ka vienlīdzīgi kaut kas tiek iegūts un reizē atdots. Viens no veidiem ir iepirkšanās, kad cilvēki pērk ēdienu, un par to samaksā ar naudu. Otrs veids ir dāvināšana, kad ēdiens tiek iedots, bet tas tiek gaidīts arī pretī uzreiz vai pēc kāda laika. (!Kung) Bušmeņu ciltī, piemēram, ir izstrādāts cikls, ka, ja kāds iedod ēdienu, tad konkrētā persona zina, ka pēc kāda laika ēdiens tādā pašā vērtībā būs arī jāatdod. Vispārējā reciprocitātē tas tiek novērots, kad ēdiens tiek iedots, bet nekas netiek gaidīts pretī. Piemērs tam ir vecāku un bērnu attiecības, kad vecāki nodrošina bērnam pārtiku, bet negaida, ka tas viņiem ēdienu atdos atpakaļ.