Septembrī tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”, kura apsolīja vārda, runas, privātīpašuma, drošības un ticības brīvību, kā arī vienlīdzību tiesas un likumu priekšā. Tādējādi arī valdības ierēdņi un citas priviliģētās grupas tika pakļauti atbildībai tiesas un tautas priekšā, kā arī atcelti atbrīvojumi no nodokļiem. Šajā īsajā tekstā tika iezīmēti galvenie modernā liberālisma principi. Novembrī baznīcai tika atsavinātas zemes, izmantojot iegūto kā nodrošinājumu papīra naudas ieviešanai. Nākamajā gadā garīdzniecības iekārta tika pakļauta valsts likumam, nolemts bīskapus un garīdzniekus vēlēt tautai, kā arī attālināties no Romas ietekmes. 1791. gada 3. septembrī izdevās pieņemt jaunu satversmi un tās rezultātā lielāko politisko ietekmi ieguva bagātākie trešās kārtas pārstāvji, kuri bija nomaksājuši nodokļos vairāk nekā konkrētu summu, un tā par balsstiesīgiem jeb aktīviem pilsoņiem kļuva tikai 50% pieaugušo vīriešu. Likumdošanas sapulcē tautu pārstāvēja cilvēki ar noteikta apjoma īpašumiem un arī plānotās reformas atspoguļoja to, ka tiek pārstāvētas turīgāko vidusšķiras pilsoņu intereses.
1972. gadā revolūcija pilnībā pārgāja otrajā fāzē, kurā galveno lomu uzņēmās radikālāk noskaņotie politiskie grupējumi. Valdību pārņēma jakobīņi, kuri aizstāvēja vispārēju balsstiesību piešķiršanu. Pēc vēlēšanām, kurās drīkstēja piedalīties visi pieaugušie vīrieši, tika izveidots jauns likumdošanas orgāns – Konvents. Tas bija daudz radikālāk noskaņots un 21. septembrī pasludināja Franciju par republiku. Konvents notiesāja Luiju XVI uz nāvi. Tas darbojās trīs gadus un šajā laikā atcēla verdzību kolonijās, palielināja iedzīvotāju ekonomisko rīcībspēju, revolūcijas pretinieku īpašumus sadalīja un izpārdeva nabadzīgākajiem, kā arī veica virkni citu radikālu reformu. Militārā reorganizācija spēja panākt uzvaras kaujās ar revolūciju nīstošajiem kaimiņiem, iekarojot Šveici, Reinzemi, Holandi, daļu Itālijas un Spānijas. Francija bija kļuvusi par ienaidnieku citu Eiropas valstu vidū, jo gan rosināja līdzīgas revolucionāras kustības tajās, gan kūdīja kontrrevolucionārus. Francija aktīvi iesaistījās karadarbībā, un tajās valstīs, ar kurām karoja, franču revolūcijas atbalstītāji tika vajāti un sodīti. Prūsija un Austrija Pilnicas deklarācijā paziņoja, ka monarhijas saglabāšana ir visu Eiropas valstu interesēs, kas aizvainoja franču revolucionārus un mudināja vienoties cīņā pret ārējo ienaidnieku.