Cēloņi Franču revolūcijai (2. daļa)

Trešās kārtas augšgalā bija finansisti, tirgotāji, sīkmuižnieki, valdības ierēdņi, uzņēmēji un darbnīcu īpašnieki, bet zemāk amatnieki un strādnieki. Lai arī šai kārtai piederēja absolūti lielākais vairākums iedzīvotāju, pat bagātākie trešās kārtas pārstāvji nevarēja iegūt politiskas tiesības un tas stiprināja neiecietību pret diskriminējošo iekārtu. Lai arī vidusslāņa uzņēmējiem bija motivācija un resursi uzsākt pārmaiņas, daudz lielāks bija zemākā slāņa naids pret aristokrātiju, monarhiju un augstāko garīdzniecību. Zemnieki, laukstrādnieki un nomnieki bija nospiesti zem nodokļu sloga, ko prasīja gan muižniecība, gan garīdzniecība. Nevienlīdzības apstākļos arī jaunās apgaismoto filozofu idejas iekvēlināja neapmierinātos izglītotos ļaudis. Augstmaņiem un buržuāzijai patika idejas par monarhijas varas monopola izbeigšanu. Savukārt vidējo slāni ieintriģēja Žana Žaka Ruso filozofija par sabiedrības līgumu, kas nodotu konkrētu grupu privilēģijas augstāka, kopēja mērķa vārdā, un tā tika meklēts veids kā mazināt nevienlīdzību.

Taču galveno dzirksteli revolūcijai piešķīla finanšu krīze, kura Franciju piemeklēja 18.gs. 70.-80. gados. Inflācija katastrofāli samazināja zemāko slāņu pirktspēju. 80. gadu beigās neražas dēļ muižniekiem nācās celt nodokļus un maizes cena palielinājās tiktāl, ka trūcīgie par to tērēja 80% no ienākumiem. Pilsētās bija darba trūkums un bezdarbs sasniedza pat 50%. Turklāt nodokļu iekasēšanas kārtība bija ļoti nevienlīdzīga, tā balstījās gan uz sociālo stāvokli, gan dzīvesvietu, jo dažādos apgabalos likmes atšķīrās. Pēc Francijas iesaistīšanās Amerikas karā valsts parāds bija tik milzīgs, ka procentos nācās maksāt pusi gada budžeta. Taču aristokrātija kategoriski bloķēja centienus uzlikt vispārējus nodokļus, kas palīdzētu risināt finansiālās problēmas. Viņi uzstāja, ka tāda likuma pieņemšanai vajag ģenerālštatu, jeb visu trīs sabiedrības kārtu sapulces akceptu. Tas prasīja karaļa uzmanību samilzušajām problēmām, taču arī monarhijas stāvoklis bija vispāreji neapmierinošs. Luijs XVI nebija apveltīts nedz ar valdnieka talantu, nedz spēcīgu raksturu un tālredzīgu domāšanu. Viņa intereses vairāk saistījās ar izklaidēm, nevis valsts pārvaldi.